“Māksla ir viens no saskarsmes veidiem starp cilvēkiem”
G.V. Pļehanvos
Visas vēstures gaitā cilvēks un māksla bija nesaraujāmi saistīti. Cilvēka paša sevi apjēdzība atspoguļojas akmens figuriņās, arhitektūras pieminekļos. Cilvēku īpašības un jūtas atspoguļotas skulpturu ansambļos, gleznotāju mākslas darbos. Eksistēšanas un reliģijas problēmas atrada savu vietu dažādos mākslas darbos.
Palīgā pasaules izzināšanā caur tas emocionālo uztveršanu, redzesloka paplašināšana, radošo spēju pamodināšana, cilvēka garīga izskata formēšana – ir mākslas funkcijas. Cilvēka saskarsmes moments ar mākslas radošumu var nosaukt par visbrīnumāko momentuvēsturā. Māksla neeksiste ārpus sabiedrības un ārpus laika, tā sociāli un nesaraujāmi saistīta ar nacionālām tradīcijām un laikmetu. Psihologs L.S. Vigotskis rakstīja – “Māksla kā sociālais mūsos… - ir sabiedrības jūtu tehnika, sabiedrības līdzeklis, ar kura palīdzību tā sasauc mūsu sociālajā dzīvē patintīmas un patpersonīgas mūsu puses”
…
