Lai pilnvērtīgi varētu iepazīties ar loģikas priekšmetu, tā galvenajām formām, uzskatu, ka vispirms ir jāapskata loģikas attīstību cauri gadsimtiem.
Loģika ir sākusi attīstīties jau apmēram pirms trīs tūkstošs gadiem, tā ir viena no senākajām zinātnēm. Loģikas attīstība saistāma ar filozofijas attīstību, līdz pat 19. gadsimtam tā attīstījās kā filozofijas sastāvdaļa un tikai 20. gadsimtā tā atdalījās kā patstāvīga zinātne.
Pirmsvēsture. Pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras loģiskās formas pētīšanu uz sāka Seno Austrumu domātāji. Senās Indijas kultūras attīstību ietekmēja budisma loģika (mācība par prāta atvēršanu, tās pamatlicējs- Buda) ar tās izcilajiem pārstāvjiem Dignagi un Dharmakirti, bet bija pazīstami arī citas senindiešu loģikas skolas (njaija un vaišešika), kuru tradīcijas izplatījās vairākas Austrumu valstīs. (Vedins I., 2000: 17)
Senās Indijas mācībai par loģiku raksturīgi:
Domāšana tiek saistīta ar uztveri un iztēli; liela loma ir meditācijai
Iekšējā un ārējā runa, kas nozīmē, ka saruna ar citiem tiek nošķirta no sarunas ar sevi; tas attiecas arī uz domāšanu
Spriedums nav patstāvīga domāšanas forma, bet slēdziena sastāvdaļa
Siloģisms (slēdziena veids) sastāv no 5 komponentiem: tēze, pamatojums, piemērs, pielietojums, secinājums.…
