-
Polemika
| Nr. | Chapter | Page. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Polemika un tās klasifikācija | 5 |
| 2. | Polemikas nosacījumi | 8 |
| 3. | Polemikas principi | 9 |
| 4. | Polemikas paņēmieni | 10 |
| Secinājumi | 15 | |
| Izmantotā literatūra | 16 |
1. Polemika un tās klasifikācija
Polemikā vienmēr ir divas iesaistītās puses – proponents, kurš mēģina pierādīt un pārliecināt par savu viedokli, un oponents, kas mēģina to atspēkot. Proponenta un oponenta lomā var būt gan viens indivīds, gan arī vesela cilveku grupa atkarībā no situācijas. Otrās puses parādīšanās polemiku nedaudz pielīdzina sacensībai vai spēlei. Protams, katra no pusēm izmanto polemikas makslu argumentējot un pierādot, taču pats process kļūs līdzīgs inelektuālai sacensībai, kas padara to vēl intriģējošāku un atklāj katras puses spējas un zināšanas polemikas mākslā.
Polemika ir sarunas veids starp vairākiem partneriem un kaut kādā mērā arī dialogs. Ar to polemika atšķiras no lekcijas vai ziņojuma, galvenā atšķirība ir tajā, ka tie ir monologi. Sarunai dialoga formā ir savas priekšrocības, taču tā neatceļ monologu pavisam, tikai nedaudz to nobīda no priekšplāna. Taču polemika atšķiras no citām dialoga formām – sarunām, debatēm, disputiem utt.
Ievērojamu ieguldījumi polemikas teorijas izpētē devuši vācu filozofs Artūrs Šopenhauers (1788 - 1860) un krievu loģiķis Sergejs Povarņins (1870 - 1952), kas veica polemikas veidu un motīvu klasifikāciju, kā arī pētīja dažādos tās paņēmienus.
Polemikas veidus klasificē pēc dažādiem pamatiem. Viens no tiem ir polemikas formas. Pēc tām tā ir iedalāma:
1) haotiskā un koncentrētā;
2) vienkāršā un komplicētā;
3) bez auditorijas un auditorijas klātbūtnē;
4) mutvārdu un rakstveida.1
…
Mūsu dzīvē bieži rodas situācijas, kad nepietiek ar to vien, ka izsakām savu viedokli. Bieži vien to ir nepieciešams arī pierādīt un pārliecināt par to arī citus. Tādēļ viena no raksturīgākajām cilvēka iezīmēm ir prasme pierādīt savus uzskatus un viedokļus, kas izpaužas domāšanas un argumentācijas precizitātē. Pierādījuma process neaprobežojas ar tīri loģiskas dabas paņēmieniem, tāpēc tikai ievērojot loģikas prasības ne vienmēr ir iespējams pierādīt savu viedokli. Pierādījumā, it īpaši, ja tas ir saistīts ar polemikas jeb diskusijas elementiem, svarīgs ir ne tikai loģiski teorētisks, bet arī komunikatīvs aspekts. Mutiskās uzstāšanās auditorijas priekšā, kurās runātājs parasti ir proponenta, bet auditorija – netieša oponenta lomā, argumentācijas un demonstrācijas mērķis ir ne tikai pierādīt savu izteikto viedokli, bet arī pārliecināt par to klausītajus. Tāpēc pierādījuma taktikai ir zināmi paņēmieni, kas viskrasāk izpaužas polemikas mākslā. Polemikas mākslai mūsdienās ir liela nozīme visās sabiedriskās dzīves jomās, bet it īpaši zinātnē, politikā un tiesībās, kā arī visās pārējās sfērās, kas ir saistītas ar cilvēku komunikācijas procesiem. Polemikas māksla ne tikai dod iespēju paust savu viedokli, bet arī izmantojot dažādus paņēmienus pārliecināt klausītājus par savu viedokli, pat ja tas sākotnēji ir pilnīgā pretstatā. Svarīgi ir informāciju pasniegt tādā veidā, lai polemika nepārvērstos par vienkāršu strīdu vai propagandu. Polemikas gaitā tās dalībnieki izmanto visdažādākos taktiskos paņēmienus nolūkā atvieglot polemiku sev un apgrūtināt to pretiniekam. Daži no šiem paņēmieniem ir korekti, bet citi nekorekti ne tikai no loģikas, bet arī no polemikas ētikas viedokļa, tāpēc svarīgi ir zināt gan korektos paņēmienus, ar kuru palīdzību ir iespēja uzlabot savu polemiku un oponenta pusei samazināt iespēju atspēkot argumentus, gan arī nekorektos, lai no tiem izvairītos un nepieļautu to izmantošanu. Polemikas mākslai ir divas puses. Viena no tām ir teoretiskā. Protams, iesaistoties polemikā ir labi japārzina tās temats, veidi, jāprot pareizi pasniegt un pierādīt savu viedokli izvēloties pareizos argumentus un jāpārzina polemikas paņēmieni, taču polemikas prakse bieži rada nestandarta situācijas, kuru atrisinājums ir pa spēkam tikai pieredzējušam polemistam. Tāpēc polemikas praktiskās iemaņas ir otrā polemikas mākslas apgūšanas puse.
