Savukārt lugā „Pilna Māras istabiņa” visus varoņus var nosaukt par pašlabuma meklētājiem, jo visi cīnās, kā nu prazdami, lai iegūtu labāko „balvu”, kas palīdzētu vieglāk dzīvot. Vecākā paaudze ir uzaugusi bez vecākiem, dzīvojusi pilnīgā nabadzībā, tāpēc viņu dzīves ir tukšas un nepiepildītas, tikai Māras dāvātās mantas spēj sniegt laimi un apmierināt viņu vajadzības.
Vecākais brālis Miķelis savas dienas aizvada pie bagātīgi klāta galda, atstādams novārtā savus bērnus, par kuriem arī neviens cits nerūpējas. Miķeļa dēls Andrs ir audzis ģimenē, kur citam par citu ir vienalga, tāpēc tikai nauda, viņaprāt, ir laime. Viņš vēlas būt bagāts un ir nikns uz tēvu, ka tas nepieprasa samaksu no viesiem par apēsto mielastu. Pat tad, kad tēvu nodur, Andrs uztraucas, kur palicis galdauts – vienīgā iespēja nopelnīt. Arī pret tanti Madaru tam nav nekādas cieņas un brīdī, kad tā noglāsta viņam galvu, Andrs apmulst un uzbrūk viņai, nejauši nodurdams Madi. Māsa Arta aizstāv brāli, sakot, ka viņš nav vainīgs pie savas rīcības, bet gan tukšums sirdī un alkas pēc vecāku mīlestības:
Arta
„Ak, nabags Andrs!
Kā apstulba viņš, Madara, no glāsta!
Kā izbijās no jūtām,
Kas to skāra!
Kā saskaitās par to, kā kaunējās,
Kā alka.
Tad roku pacēla pret brāli!
Tas tukšums dvēselē, kas cēla roku!
Tas izmisums, bet ne mans brālis.”
/”Pilna Māras istabiņa”/
…
