Blaumanis neaprakstāmi labi izmanto vēl vienu raksturīgu psiholoģiskās prozas žanra iezīmi, kas ir, dramatiskais konflikts varonī. Konflikts bieži vien beidzas traģiski un parāda tēla domu un prāta pasauli. Spilgts piemērs tam ir Raudupiete un viņas domas par Matīsiņu: “Gan sirdsapziņa viņu brīdina: “Tu tuvojies bezdibenim, kas tevi aprīs, ja neatmetīsi nelabās domas! Saņemies! Izpildi savu pienākumu! Tavs bērns ir vārgulis, jo vairāk tev tādēļ viņu būs mīlēt! To trūkumu, kas viņam pasaulē jācieš, lūko apklāt ar mātes mīlestību... Un vai tu jel maz zini, vai tev ar Kārli būs laimīga dzīve? Vai briesmīgais nedarbs, par kuru tu domā, tev mūžīgi kā čūska nežņaugs sirdi?... Atmet, atmet negantās domas, caur kurām tu nokļūsi galējā postā!” ” Raudupiete nonāk ilgstošā konfliktā ar sevi. Konflikts ir starp viņas mīlestību Kārli un viņas bērnu Matīsiņu, nespēju abiem atrasties viņas dzīvē vienlaicīgi.
Psiholoģisko aspektu savos darbos Blaumanis uzsver un dod tam lielāku emocionālo spēku, rakstot īpaši detalizētu, aprakstošu tēla uzvedību un izskatu svarīgos mirkļos. Tas, manuprāt, izceļ notikuma nozīmīgumu, kā arī ļauj lasītājam iejusties labāk tēla ādā.
…
