Bet kāds gan brīnums, ja viņas daba liecināja vienu – šī sieviete bija vieglas dabas. Respektīvi, tā neuzskatīja, ka viņas ķermenis ir kas svēts, ka tas paredzēts kādam izredzētam. Viņasprāt, tas paredzēts tiem, ar ko viņai ir labi. Iespējams tāpēc arī Aija turpināja savu mīlas dēku ar Aizupju Juri. ‘’ ‘’Nenāc iekšā, no dieva puses, nenāc!’’ Aija čukstēja. ‘’Bērni ir nomodā. Viņi jau vīram sastāstījuši, ka tu nācis pa vakariem, kamēr viņš bija mežā.’’ ‘’ (387.lpp)
Kopsavilkumā vēlos teikt – Aija nepazina cilvēcisko. Ne līdzjūtības, ne mīlestības, neko no garīgā, dvēseliskā. Viņa man pat mazliet atgādina dzīvnieku, ar tikai trīs instiktiem – uzņemt barību, izdzīvot un vairoties. Lai cik tas skarbi neskanētu, tā man liekas. Viņas tēls ir ļoti negatīvs un viņa sev blakus nebija pelnījusi tik labu cilvēku kā Jānis. Bet liktenis dara to, kas tam labpatīk un tāda nu bija likteņa izvēle – šo divu cilvēku kopā būšana.
…
