Trešdienas saulainajā, bet aukstajā pēcpusdienā uz sarunu tējnīcā aicināju savu draudzeni Alisi Dūči. Alise nav tikai mana draudzene, bet arī mana sāncense daiļrunas konkursā.
Mūsu sarunas tēma nemanot ievirzījās mana veicamā projekta tematā – „Dzīvie stāsti un stāstīšana”. Debatēs nonācām pie pirmā jautājuma – kas ir valoda? Alise nešaubāmi sniedza man atbildi, ka valoda ir ne tikai saziņas veids, bet arī mūsu vizītkarte, ko sniedzam katram ar ko mijam kaut vārdu. Valoda ir mūsu mantojums un bagātība ar ko būtu jālepojas, un jācenšas saglabāt tīra un nesabojāta. Vienprātīgi ar Alisi nonācām pie secinājuma, ka prasmes un iemaņas runai publikas priekšā gan dod lielu ieguldījumu mūsu pašu dzīvē un intelektuālajā attīstībā, gan ceļ mūsu valodas nozīmi jauniešu acīs. Alise nenoliedz, ka dalība konkursos ir atvieglojusi viņas saskarsmi ar cilvēkiem.
„Tas, kā mēs veidojam savu sarunu, un tas, kā mēs savas idejas, īpašības, emocijas un vispusīgo viedokli iesaistām savā runā, viennozīmīgi atvieglo saskarsmi ar apkārtējiem un veicina patiesu draugu un labu cilvēku iepazīšanu” apgalvo Alise.
Katrs no mums ir nonācis situācijā, kad mēdzam teikt „Es nezinu, ko lai saku” vai arī „Man trūkst vārdu”. Kad ieminējos par šo faktu Alisei, viņa teica, ka ir veids kā no tā izvairīties.
…
