Teksts veidots pēc sarunas principa, tas ļauj Jungam izteikties tā, lai lasītājs izjustu divējādu klātbūtni – Junga – teoretizētāja un cilvēka, kas klausās. Tas ļauj tekstu uztvert gan kā interviju, gan inteliģentu sarunu neformālā gaisotnē.
Lai runātu par diktatoru, Jungs ir izvēlējies konkrētus tipāžus un pēc tiem vadoties, iespējams nodarboties ar to, par ko viņš ir nodēvējis rakstu – ar „diktatoru diagnosticēšanu”.
Tiek nodalīti divi vispārīgi tipi – šamanis un vadonis, viņu galvenā atšķirība slēpjas dažādās spēka izpausmēs. Ja šamanis tendēts uz misticismu, tad vadonis izrāda vispirms fizisko spēku un samēro to ar biedriem. Ir izrādījies, ka gan šamanis, gan vadonis var kļūt par diktatoru. Šajā kontekstā Jungs cenšas raksturot Staļinu, Hitleru un Musolīni, manuprāt, vienus no 20.gs interesantākajiem un apslēptākajiem varoņiem.…
