Rotaļu un imitējošo vingrinājumu pielietojums grieķu-romiešu cīņas apmācībā 7-10 gadīgiem bērniem

1.1. Grieķu – romiešu cīņas vēsture Latvijā
Latvijā kopš seniem laikiem lielā cieņā bija vīru spēks un cīņas spars. Pirmo reizi svešu zemju atlēti tika redzēti 19. gadsimta sākumā, kad Rīgā viesojās un spēku demonstrēja tirolietis no Insbrukas Karls Rapo, "Eiropas cirka tēva" – kurzemnieka Kristofa de Baha trupa "Circus gymnasticus", itāļu hērakls Tobiass Kvaljardi un Jozefs Liphards ar savu grupu [2].
Ar Salamonska cirku saistās izcilu personību vārdi. Viens no viņiem – latviešu cirka tēvs – Trofims Meiers (1875.–1968.) ar pseidonīmu Mifords Reims manēžā rādīja oriģinālus spēka demonstrējumus. Līdzās dažāda spēka demonstrējumiem cirka programmā it bieži tika iekļauta grieķu romiešu cīņa (tolaik to dēvēja arī par franču cīņu) starp kādu no manēžas profesionāļi Arī latviešu stiprinieki izvēlējās profesionālo cīkstoņu karjeru. Viņu vidū – Mārtiņš Žagars, Trofims Meiers, Kārlis Mikulis, Jānis Rozentāls, Augusts Hehts, Jānis Svilpe, Kristaps Veilands-Šulcs, Jānis Martinsons, Ādolfs Ruciņš, Emīls Griķis, Jānis Krūmiņš, Edmunds Blumbergs–Rasso, Jānis Polis, Jānis Leskinovičs un daudzi citi.em un vietējo cīkstoni, kuram tika dota iespēja pārbaudīt savu spēku [2].
Pirmās Eiropas meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā: 1926. gadā (4.–7. septembris) Latvijai uzticēja rīkot pirmās Eiropas amatieru meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā, kurās piedalījās septiņu valstu 35 cīkstoņi. Latviju, Igauniju, Čehoslovākiju un Vāciju reprezentēja seši sportisti, Ungāriju un Zviedriju – pieci, bet Dāniju – viens dalībniek [2].
Latvijas valsts vienību pārstāvēja – smagajā svara kategorijā – A. Zvejnieks, pussmagajā – E. Palmbahs, vidējā – R. Ronis, vieglajā – Žanis Hercogs, pusvieglajā – P. Kopmanis, visvieglākajā – A. Melkerts. Labāko panākumu guva Rūdolfs Ronis, kas izcīnīja 4. vietu un I Rīgas Atlētu kluba speciālo balvu par labāko cīņas tehniku [2].
Pirmais mūsu cīkstonis, kas Latvijas neatkarības laikā sasniedza lielu starptautisku panākumu, bija Rūdolfs Ronis. Viņš 1922. gadā pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos ieguva 2. vietu vieglajā svarā. Parasti uzskata, ka R. Roņa labākais laiks bija tad, kad viņš startēja vidējā svarā. Viņš pirmo reizi par Latvijas meistaru kļuva 1920. gadā, kad, būdams pussmagsvars, uzvarēja pat smagsvaru Jāni Poli. Viņš beidza cīnīties 1930. gadā pret paša gribu - savainotās pleca locītavas dēļ [14].
Bet Edvīns Bietags bija Latvijas laika labākais cīkstonis. Šai godā viņu vienīgi varētu konkurēt vai nu Rūdolfs Ronis vai Georgs Ozoliņš. E. Bietags 1934. gadā Romā Eiropas meistarsacīkstēs uzvarēja pussmagajā svarā un vēlāk 1936. gadā Olimpiskajās spēlēs Berlīnē cīkstonis ieguva divas zelta medaļas - brīvajā un grieķu - romiešu cīņā, smagajā svarā, tādējādi izpelnoties pasaules absolūti spēcīgākā cīkstoņa nosaukumu. Viņa muskuļu dēļ kāds vācu žurnāls Igauniju nodēvēja par stipro vīnu zemi. Pēcāk E. Bietags vairs tā netrenējās[14].
Kopā ar Bietagu uz Romu devās arī A. Zvejnieks, kurš ieguva 3. vietu smagajā svarā.
Vēl ir divi vīri, kas Latvijai izcīnījuši panākumus Eiropas meistarsacīkstēs grieķu - romiešu cīņā: J. Kavals 1931. gadā ieguva 3. vietu Prāgā un G. Ozoliņš 1938. gadā 2. vietu Tallinā. Abi bija vidējā svarā [14].
…