Plašu vietu literatūrā ieņem eksistenciālisms. Eksistenciālisma kā filozofiska virziena nosaukums cēlies no jēdziena „eksistēt”. Ar to eksistenciālisti saprot subjektīvu, iekšēju, individuālu „esamību sev”. Par filozofijas sistēmu eksistenciālisms izveidojās tikai 20. gadsimtā.
Pazīstami ir trīs šādi eksistenciālisma virzieni – akadēmiskais, literārais un reliģiskais. Pamatā ir ideja, ka racionālās domāšanas galvenais trūkums ir tās balstīšanās uz subjekta un objekta pretstata principu, t.i. pasaules iedalījumu divās sfērās - objektīvajā un subjektīvajā, - visu īstenību, arī cilvēku uzlūkojot tikai kā priekšmetu, kā "būtību", kā kaut ko cilvēkam svešu. Ciešanas, nāves bailes, atsvešināšanās no pasaules, izmisums, indivīda un sabiedrības pretējība, subjektīvi izparsta eksistence ir tipiskas šī virziena tendences rakstnieku darbā. Eksistenciālisms atbalsta indivīda brīvību. Eksistenciālisti koncentrē uzmanību uz esamības, cilvēka būtības, dzīves jēgas, viņa iekšējās pasaules jautājumiem, izjūtām, pieredzi. Uzmanības centrā tiek izvirzīti pārdzīvojumi, kas notiek tieši tagaad uz pašreiz.…
