No šīs izrādes man visvairāk atmiņā paliks 3. cēliens, jo tas man atgādināja izrādi "Gulbju ezers". Viss bija tumšs un pa vienam vien, baltos tērpos, no tumsas un miglas, parādījās baletdejotājs- ēnas, lai paustu savus sapņus, cerības un ilgas. Tas bija brīdis, kad Ēnu pasaulē-noslēpumainā pasaulē, kur mājo aizgājēju dvēseles, beidzot satikās Bajadēra ar savu mīļoto. Manuprāt, šis cēliens liek katram sev uzdot jautājumu: "Vai es ticu pēcnāves pasaulei?"
Tā kā arī pie mums strauji ienāk Austrumu kultūra, tad es ieteiktu šā vai tā apmeklēt šo izrādi, jo tā var parādīt kaut mazu, bet tomēr ieskatu šajā kultūrā. Man ir milzīgs prieks, ka latvieši sāk interesēties par citām kultūrām. Man ir prieks, ka latvieši izmēģina un mācās kaut ko jaunu un iepazīstina ar to arī savus tautiešus. Lai gan manu sirdi līdz galam šī izrāde neaizrāva, man ir milzīgs prieks un izbrīns par to, ka šī izrāde ir izveidota, jo, lai ko tādu izveidotu, ir jābūt milzīgam gribasspēkam, laikam un nerviem. Es saku milzīgu paldies Mārtiņam Birnim par to, ka viņš liek skolēniem apmeklēt kultūras pasākumus, pretējā gadījumā es ,iespējams, nemaz nebūtu aizgājusi un redzējusi šo izrādi.
…
