Taču tā nav mantkārība pēc kā viņš tiecās, Edvartam nauda bija jauno lauku dzīves nepieciešamība, lai konkurences dēļ tie neaizietu bojā. Veco Indrānu draugs – gudrais Ķaukēns piekrīt Edvarta lēmumam koku ciršanai sakot: ‘’Necirta jau aiz viegla prāta…Tā pati naudas vajadzība’’.
Uzskatu, ka šo situāciju no abām pusēm varēja nokārtot daudz labākā veidā. Ja Edvarts būtu jau sākuma mierīgi izskaidrojis tēvām kādēļ šis ir nepieciešams, iespējams vecais Indrāns saprastu, un piekāptos. Izlasot šo lugu ieguvu atziņu, ka vienmēr ir labāk mēģināt atrasts kompromisu, nevis darīt visu pa savam prātam, jo tas nekad nebeidzas labi. …
