“Krāsu uztvere jau gadsimtiem ilgi bijusi viens no psiholoģisku diskusiju tematiem; Gēte savulaik apstrīdēja Ņūtonu, un Helmholcs 19.gs. oponēja Hēringam.
Fizika un fizioloģija veido pamatu krāsu uztveres psiholoģijai. Tā ietver sevī 7 pamatjomas:
krāsu pārdzīvojums – balstās uz “pirmkrāsām” (zilu, zaļu, dzeltenu, sarkanu; Hērings);
komplementārās krāsas – pāru krāsas, kas papildina viena otru līdz baltajai;
krāsu piesātinājums – to nosaka tas, cik vāji vai spēcīgi krāsa izteikta;
krāsu gaišums – raksturo krāsas šķietamo starojumu;
lauka faktori – saistās ar dažādiem plakņu, virsmu, telpu krāsojumu u.c. radītiem efektiem;
krāsu klimats – saistīts ar krāsu sinestētisko siltumu vai vēsumu;
krāsu simbolika – atkarīga no kultūras fona.…
