Jaunajam grāfam Albertam ir izcila atmiņa, viņš ir ļoti gudra un mākslinieciska personība: „ ..Alberts tomēr bija apveltīts ar asu prātu, labu atmiņu un apdāvinātību mākslās.. .” Jaunais grāfs ir ļoti reliģiozs, „stundām ilgi Alberts, izstiepies garšļaukus uz kapelas grīdas, svētā pacilātībā gremdējās reliģiskās pārdomās,” un tikumīgs, apveltīts labām īpašībām: „ ..laipns, mierīgs, lēnprātīgs, pacietīgs un ļoti pieklājīgs”, „ja viņā ir kaut kas ārkārtējs, tad tā ir tieši mēra izjūta, piesardzība, aukstasinība..”. Jauneklis ir noslēgts un mazrunīgs: „grāfa kungs vienmēr ir bijis skops vārdos.”
Romāns ir viegli lasāms, tajā ir tādi interesanti vārdi kā slaceklis, mēlnesis, tvereklis, angažements u.c. Romānā sastopami tēlainās izteiksmes līdzekļi, kā salīdzinājumi (rāma kā lagūnu ūdeņi un kustīga kā vieglās gondolas, kas nemitīgi slīd pa šiem ūdeņiem, mēms kā sfinksa, drosmīga kā lauva, sārta kā apvārsnis skaidras dienas rītausmā), metaforas (manas dvēseles dēls, Adonisa jūgs, Eleuzijas mistēriju cistras), epiteti (sidraba Mēness, gaisa gari, labsirdības eņģelis, paradīzes puķe), personifikācijas (mēma fasāde, noslēpumains vējš, skrejošs strauts).
…
