Dīvainu prieku un uzticību jaunajam rakstniekā vieš pelēkie laukakmeņi, kuru Dzirciemā pa pilnam. Zēns ar tiem sarunājas kā ar cilvēkiem, kas pieredzējuši seno dienu notikumus, kas savas akmens sirdis līdz ar dzirciemniekiem pārdzīvojuši dzīves skaudrumu. Šķiet tieši tādēļ vēlāk varējis rasties tik klasisks darbs kā „Pelēkā akmens stāsti”.
„Birznieka-Upīša „Pelēkā akmens stāsti” pieder pie tā vislabākā un vērtīgākā, kas mums līdz šim radies tautas dzīves objektīvajos, reālos notēlojumos.” Dziļš humānisms, kas caurauž „Pelēkā akmens stāstus”, zemnieku dzīves drūmā patiesība, lieliski cilvēku raksturu zīmējumi, koncentrēta, emocionāla izteiksme, plašs zemteksts – tās ir īpašības, kas šos stāstus bez iebildumiem ievirza latviešu klasiskās literatūras zelta fondā.…
