Dvēseles stīgas, manuprāt, autore izmantojis kā cilvēka rakstura, iekšējās pasaules apzīmējumu, kas attēlo cilvēka būtību – kas viņš ir un kāds viņš ir.
Pēdējā strofā tiek salīdzināta mīlestība ar saulesstariem, kas ir kas silts, patīkams, skaists, un mīlestības spēks parādās, kad saulesstari apgaismo rasu, kas viz kā pērles, saules apspīdētas.
Cilvēks, pazaudējot mīlestību, pazaudē kādu daļiņu sevis, kļūst blāvs un pelēcīgs:
„Tu nobālēsi, kad vairs nebūs tās.”
Dzejolī novēroju inversiju – neierastu vārdu kārtību teikumos, ievērota pareizrakstība. Autore lietojusi redzes gleznas, piemēram, pērļu vizmošana, kā arī dzirdes gleznas, piemēram, dvēseles stīgas jauki skan, lai paspilgtinātu dzejoli un liriskā „es” sajūtas. Dzejolī saskatu romantisma iezīmes, jo dzejniece akceptē esošā noraidījumu ideāla vārdā, kā arī mākslas tēli kalpo kā autores iespēja parādīt attieksmi pret dzīvi. Visvairāk par romantismu liecina izmantotie tēlainie izteiksmes līdzekļi – dvēseles stīgas, zvaigznes acīs nesi, kas ir metaforas un padara dzejoli tēlainu.
Dzeja par mīlestību ir aktuāla visos laikos, arī mūsdienās. Mīlestība nepieciešama ikvienam, un tā ir spēks, kas spēj veikt brīnumus, mainīt pasauli ap sevi. Mīlestība dara cilvēkus labākus, un pasaule ap viņiem kļūst skaistāka.
…
