Trešā daļa ir PĀR ES jeb SUPEREGO.
Šī daļa raksturo cilvēka sociālās normas, aizliegumu, audzināšanu. Starp SuperEgo un Id norisinās nemitīga cīņa par indivīda izpausmēm, kurā SuperEgo nemitīgi cenšas psihes darbības kontrolēt un noturēt attiecīgā sabiedrības, laika un personības prasību prizmā, bet Id cenšas izpaust nekontrolētas, katram indivīdam tikai sev raksturīgas īpašas vēlmes. Lai gan SuperEgo kalpo pārsvarā pozitīviem mērķiem, lai pasargātu indivīdu no primitīvu impulsu publiskas izpausmes, tomēr pastāv arī negatīvs konteksts- SuperEgo var būt pārāk nežēlīgs un prasīgs. SuperEgo veidojas agrā bērnībā un praktiski paliek nemainīgs turpmākajos gados.
Freids mūsdienās
Daudzas no Freida idejām un teorijām nav izturējušas mūsdienu zinātnieku un psihoanalītiķu kritiku, jo nav balstītas uz zinātniskiem datiem, kas var apliecināt to patiesumu.
Dž. Kilstroms atzīmē, ka ekspermentāli nav izdevies pierādīt, ka patiesībā pastāvētu Edipa komplekss. Tāpat nav pierādīts, ka eksistē Ego un SuperEgo, bet tajā pašā laikā tiek apstiprināts, ka cilvēka domas un rīcību nosaka nevis apziņa, bet irracionāli zemapziņas procesi. Nepastāv arī empīrisku liecību, ka pastāvētu psihoseksuālās attīstības stadijas. Un tomēr, neraugoties uz Freida teoriju nepilnībām, Kilstroms atzīst, ka vēsturē nav atrodama vēl kāda personība, kas tik eksistenciāli būtu ietekmējusi masu kultūru.…
