Mutvārdu vēsture ir tāda vēstures rakstīšanas metode, kur vēsture ierosina vēstījumu par pagātni, bet mutvārdiskums ir būtisks izteiksmes līdzeklis (Portelli, 1998.).
Mutvārdu vēstures attīstība dažādās valstīs noris atšķirīgi, tomēr pastāv noteiktu ideju un problēmu ievirze, kas iespaidojusi mūsdienu mutvārdu vēsturniekus visā pasaulē. Mutvārdu vēstures attīstībā var izšķirt vairākus posmus. Viens no tiem ir naivā reālisma posms – mutvārdu vēsture tiek definēta kā “pagātnes notikumu aculiecinieku intervēšana, lai veiktu vēstures rekonstrukciju (Grele, 1996.). To raksturo ticība kādas vienas vēsturiskās patiesības esamībai un iespējai to rekonstruēt, rakstītās liecības papildinot vai kontrolējot ar mutvārdu avotos atrodamām ziņām. Otra raksturīga pazīme ir tas, ka attieksme pret mutvārdu kā vēsturisku faktu krātuvi, kurā atrodamas vai nu patiesas vai nepatiesas ziņas. Trešā raksturīgā pazīme ir attieksme pret vēsturnieku kā starpnieku, kurš ļauj parādīties līdz šim noklusētai patiesībai, ļaujot cilvēkiem pašiem stāstīt savu vēsturi.
Vēstures saturs ir kļuvis demokrātiskāks, jo ir mainījušies priekšstati par pētīšanas vērtām tēmām. Savukārt vēstures rakstīšanas praksē ir atzīts, ka vēsturnieks nav vis neitrāls vēstures faktu rekonstruētājs, bet gan aktīvs vēstures līdzradītājs. Līdz 20. gs. vidum vēsture bija ļoti politizēta un galvenokārt tika dokumentēta cīņa par varu.…
