Uzņēmējdarbība kā inovācijas komercializācijas process. Riski inovatīvajā darbībā

Tradicionālā un inovatīvā uzņēmējdarbība. Mūsdienās veidojas divi uzņēmējdarbības modeļi - klasiskā jeb tradicionālā un inovatīvā jeb produktīvā uzņēmējdarbība. Klasiskā uzņēmējdarbība ir tradicionālā, konservatīvā uzņēmējdarbība, kas virzīta uz maksimālu resursu atdevi. Uzskata, ka tieši šī modeļa ietvaros uz ārējo un iekšējo faktoru rēķina veidojas ražošanas attīstības koncepcija. Ārējie faktori - subsidēšana, uzņēmējdarbībai labvēlīga monetārā, fiskālā un protekcionisma politika (no valsts puses). Iekšējie faktori - tiek iedarbinātas rezerves rentabilitātes celšanai, ražošanas modernizācijai, produkcijas sortimenta atjaunošanai, jaunu tirgu iekarošanai (no uzņēmuma puses). Maksimālā resursu atdeve tiek realizēta, ja uzņēmēji ir apveltīti ar šādām īpašībām: • uzņēmība un gatavība iet uz stingri dozētu risku; • detaļas tirgus vajadzību zināšanas, kā „šodienas", tā „rītdienas" vajadzību pārzināšana; • teicama savas lietas pārzināšana tehnoloģiskajos, finanšu un mārketinga jautājumos; • prasme izvēlēties un iesaistīt labus darbiniekus; • stingras kontroles veikšana pār izdevumiem un ienākumiem; • vienmēr būt labākam par saviem konkurentiem. Inovatīvā uzņēmējdarbība ir ar novatorismu, jaunievedumiem saistīts saimniekošanas modelis, kas paredz pilnīgi jaunu attīstības ceļu meklēšanu. Vispirms ar to saprot tehniski ekonomisko jaunievedumu radīšanu un komercializaciju. Uzņēmēja inovatora uzdevums ir reformēt un revolucionēt ražošanas veidus izgudrojumu ceļā, izmantojot jaunas izejvielas, enerģijas avotus vai jaunus noieta tirgus - līdz pat iepriekšējās ekonomikas nozares reorganizācijai jaunā nozarē