Sevišķi daudz ķeltu apmešanās vietu ir atrasts Jaunanglijā. To pierāda fakts, ka Amerikā atrastie uzraksti ķeltu valodā nevar būt amerikāņu izgudrojums.
Daudzi antīkie autori, piemēram, jūlijs Cēzars, Sicīlijas Diadors, atstājuši mums gallu un seno bretoņu aprakstus. Tie bijuši gaišmataini, zilacaini, enerģiski, plātīgi, kauslīgi cilvēki, drosmīgi karotāji. Ķeltiem ļoti patikušas rotaslietas. Karavīri kā arī citi cilts vīrieši nevalkāja apģērbu siltā laikā, kad bija pieņemts karot, sievietes valkāja drānas; kā vieniem, tā otriem lielā cieņā bija metāla riņķi, ko valkāja ap rokām un kaklu, un jostas ar metāla rotājumiem. Ķelti mitinājās primitīvas no koku zariem pītās būdās, ko uzslēja meža biezoknī izcirstos laukumos. Būdas pārklāja ar zvērādām. Ziemā vīrieši valkāja apmetņus no zvēru ādām, bet cilts vadoņi – no dārga auduma, ko pirka no feniķiešu vai citiem tirgotājiem.
Šie apraksti, visdrīzāk attiecas uz Francijas, Bretaņas Ziemeļitālijas un Ziemeļgrieķijas ķeltiem. Tie ķelti, kuri ap 1000. G. p. m. ē. No Francijas pārcēlās uz Ibērijas pussalu, drīz vien sajaucās ar tautām, kas bija to apdzīvojušas līdz viņu iebrukumam.
…
