Cilvēks ir kā lotosa zieds, kas sastāv no vairākām lapiņām. Protams, katra no šīm lapām ir savā krāsā, jo cilvēks nevar būt vienveidīgs, tas vairs nebūtu cilvēks. Vidū atrodas saprāts, kas atgādina zemeslodi. Tā viena daļa ir tumsas apņemta, tajā pat laikā, kad otra ir apgaismota. Tāpat kā lapām ir mala, tā arī cilvēkam ir savas novilktas robežas, līdz kurām tas var brīvi darboties vai variēt. Bieži pārkāpjot šo slieksni cilvēks, tā kā apreibst un vairs nevar saprast, ko lai viņš dara, jo tas ir aizraujoši, izdarīt kaut ko neiespējamu, taču bieži dzīvā būtne – cilvēks, tā arī apstājas šajā momentā, jo nostrādā tā dabiskais saprāts, kas velk to atpakaļ. …
