Horhe Luiss Borhess (24.08.1899.- 14.06.1986.) literatūrā debitē 20. gadsimta otrajā desmitgadē kā dzejnieks, un trīsdesmito gadu vidū Borhess izmēģinājis roku arī prozas tekstu radīšanā. Jāatzīmē, ka līdz sava mūža beigām ir palicis uzticīgs kā dzejai, tā prozai.
G. Berelis raksta: „atšķirībā no daudziem citiem 20. gadsimta prozas korifejiem Borhess, turpat 60 gadus darbodamies literatūrā, sarakstīja apbrīnojami maz.” Bez „perifērā rakstura tekstiem” (kas ir ne mazums), kā norāda Berelis, Borhesa daiļrades kodolu veido „aptuveni 20 stāsti no krājumiem „Izdomājumi”(1944) un „Alefs”(1949),” bet pārējais, ko Borhesa radītais ir variācijas, komentāri, īsas esejas, recenzijas, lekcijas un priekšvārdi citu autoru grāmatām, apcerējumi ar literatūrvēsturiski ievirzi, kompilācijas, intervijas, darbi, kas sarakstīti kopā ar citiem autoriem (Berelis – 229. lpp.). …
