Neiropātiskās sāpes un pacientu aprūpe pie tām

SECINĀJUMS.
Pēc izlasītas un analizētās literatūras varu secināt, ka:
• Neiropātiskās sāpes (NS) ir komplekss patoloģisks stāvoklis, kas ievērojami ietekmē cietēja dzīves kvalitāti.
• Neiropātiskās sāpes nav atsevišķa slimība, bet polietioloģisks sindroms ar vairākiem specifiskiem simptomiem un pazīmēm.
• Ir divi mehānismi, perifēriskais un centrālais
• Neiropātiskās sāpes – gan periferiskas, gan centrālās – uzskata par neirodeģeneratīvu procesu jeb slimību, kas noris hroniski, bieži vien neatgriezieniski, turpinoties gadiem. Tāpēc ir svarīgi savlaicīgu terapiju sākt jau sāpju rašanās sākumā, lai iespēju robežās bremzētu tālākas deģenerātīvās pārmaiņas sāpju ceļos. Vienlaicīgi jāveicina neiroplasticitāte un reģenerācija.
• Slimnieki sūdzās nevis par sāpēm, bet gan par dedzināšanu, salšanu, durstīšanu, tirpšanu, vilkšanu, spiešanu, žņaugšanu, elektriskās strāvas sitienam līdzīgam sajūtām.
• Lai precizēt neiropātisku sindromu ir vairāki soļi, tādi ka Anamnēze, klīniskā izmeklēšana un diagnostiskie testi. Ir jānoskaidro vai pacientam ir nervu sistēmas slimība/pataloģija; vai sūdzības un sāpes ir neiropātiskas, atbilstošas šai slimībai. Ka arī ir specifiska izmeklēšanas metode – elektromiogrāfija.
• Neiropātiskām sāpem tiek pieškirtas kategorijas: iespējamas neiropātiskas sāpes; vārbūtējas neiropāiskas sāpes; noteiktas neiropātiskas sāpes.
…