Fransuā Vijona dzeja
Fransuā Vijons dzeja savienoja viduslaikus ar renesansi. Cilvēki izrāda savu interesi par Fransuā Vijona dzeju, jo viņa vārsmās strāvo dziļas cilvēcīgas jūtas. Savā dzejā viņš vaļsirdīgi stāsta par sevi, arī par citiem cilvēkiem, par savu dzīves laiku, mīlestību, nāvi, kā arī par savu naidu un ciešanām. Lasot Viljona vārsmas, rodas sajūta, ka šis tālais gadsimta cilvēks ir tepat blakus un stāsta par nežēlīgām pārestībām, skaudrām ciešanām un kaislām alkām. Šī intīmā uzticēšanās rada lielu ieinteresību.
Vijona dzeja tiek izdota un atdzejota ar katru gadsimtu vairāk un vairāk. Arī arvien vairāk literatūras zinātnieku pievēršas viņa dzīves daiļrades pētīšanai. Kaut gan Vijona poēzija ir ļoti autobiogrāfiska, viņa dzīvesstāsts nav pilnībā izlasāms - garajos gadu simteņos ne vien stipri padzisis rakstījums, bet laika gaitā ir pazudušas arī vairākas svarīgas lapas.
Vijona dzejā apbrīnojami tieši atklājas viņa biogrāfija. Bet šī dzeja ir arī mākslinieciska. Dramatisms, traģisms, griezīga satīra ļauj dzejniekam izteikt savu laiku, savu dzīvi, protestēt, apliecināt sevi; kvēla daiļrunība ļauj viņam ar dzejas palīdzību izšķirīgos dzīves brīžos veidot savu likteni - lūgt apžēlošanu un pateikties par to. Un šī dzeja, kas ir tik ļoti cieši saistīta ar dzīvi, nekad nav sīki utilitāra, tā ir augsti mākslinieciska. …
