Gandrīz visos Jāņa Poruka dzejoļos autors cenšas lirisko es parādīt no tāda kā mocekļa aspekta, ka liriskais es ir tas nevainīgais dzīves sagrauztais, lielais cietējs, kuram visi visur un vienmēr dara pāri. Dažkārt lasot Poruka dzeju, patiešām, rodas iespaids, ka dzīve tas ir kaut kas vienkārši pretīgs un drausmīgs, ka tajā nav it nekā jauka un skaista. Bet tā taču nav...
Manuprāt, Porukam ir bijušas lielas problēmas lietās saskatīt arī gaišo, skaisto, viņš tajās pratis saskatīt tikai visu to ļauno un nepatīkamo. Lasot, šos dzejoļus rodas nospiedoša sajūta.…
