Neņemot vērā sabiedrības viedokli, ekonomisko krīzi, kara sekas, cilvēku neticību, iekšējās cīņas par katra individuālo, “pareizo” vadīšanas formu, ļoti liels spēks ir tiem, kas reāli atrodas politiskajos krēslos. Manuprāt, mūsu Latvijas vēstures spilgtākais notikums šim bija, kad 1934.gada 15.maijā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar savu līdzgaitnieku grupu veica apvērsumu – padzina Saeimu un nodibināja savu diktatūru. Arī mūsdienās ļoti neparedzams drauds demokrātijas režīmam ir iekšpolitikas stāvoklis. Nesaskaņas un savstarpējās problēmas sekmē politisko spēku sadrumstalošanos, kas atsaucas uz tās funkcijām un līdz ar to arī sabiedrības neapmierinātību. Šādus momentus izmanto arī “mazās”, nepamanītās varas, kas iesakņo savus likumus un noteikumus, pavisam nemanot. Mūsdienās bieži vien trūkst pieredzes apvienot vienu galīgo atbildi uz problēmu, jo bieži vien ir novērojams, ka daži indivīdi vēlās izcelties ar autoritārismu – vara tikai manās rokās, kā gribu tā daru. …
