Tieši tāpēc es saskatu līdzību Andrejā Upītī un Frankā. Arī Upītim bija sava paradīze ar vārtiem, kas bija viņa ģimene un Skrīveri. Pats viņš ir zinājis, kāda ir nabadzīga graudnieka un rentnieka dzīve, kad pret cilvēku izturas vairāk vai mazāk kā pret neko. Viņš uzkrājis naidu pret kalpinātājiem tāpat kā Franks, un simboliski, ka tieši Skrīveros, kur arī bija viņa pirmā ģimenes māja, kuru izpostīja pirmā pasaules kara laikā, viņš uzrakstīja noveli par „Rožu slepkavu”, jo atkal kāds, kas nav viņš pats, kā daļēji Franks Aršaliks to izdarīja, ir iznīcinājis viņa daļu no paradīzes neveiksmīgu apstākļu vadītās dzīves dēļ. Tieši tāpēc Upīts arī savos darbos nebaidās, atspoguļot dzīves un cilvēku negatīvās puses, un pievērsties sabiedriski nozīmīgiem sociāliem konfliktiem.
Daiļums ir dabā un cilvēkā, un paradīze ir tur, kur es spēju, ne tikai būt tās centrā, bet arī vārtu viņā pusē, tur, kur varu nogalināt sevi un savu darbu, nepazaudējot to, ko esmu tajā ieguldījusi, to, kas mani ir radījis. Tur kur varu būt mīloša roze, kas var slepkavot, un slepkava, kas audzē rozes un aug līdz ar tām, kur varu būt brīva. …
