Lai izdzīvotu un attīstītos cilvēki visos laikos ir pulcējušies grupās. Pirmatnējās ciltis grupā medīja un kopā izpildīja rituālas dejas; sengrieķu domātāji izmantoja cilvēkus grupās, lai pārbaudītu savas idejas par Visuma dabu; viduslaiku mūki apvienojās reliģiozos ordeņos, lai kopīgi attīrītu dvēseli.
Par mūsdienu grupas terapijas priekšvēstnešiem var uzskatīt marķīzu de Sadu (1740-1814), kurš bija psihiatriskās klīnikas pacients un ar saviem palātas biedriem sarīkoja "dzīvo teātri", liekot šiem pašdarbības aktieriem kārtu pa kārtai atkailināt savu iekšējo pasauli; un arī Antonu Mesmeru (1734-1815), kurš savāca pacientu grupu ap milzīgu koka kublu ar ūdeni un, tērpies mantijā, ar maģisku nūjiņu pieskārās katram pacientam, kuri tā ietekmē sāka raudāt, smieties, pat redzēt halucinācijas, un rezultātā patiešām dažu pacientu veselības stāvoklis uzlabojās.
Tikai XIX-XX gadsimtos indivīda uzvedība grupā un grupas ietekme uz indivīdu kļuva par sistemātisku pētījumu priekšmetu.…
