Interviju veicu ar 18 gadus jaunu vīrieti, kurš pagājušo gadu, vasaras sezonu, strādāja ārzemēs – Somijā. Veicamie darbi bija lauku darbi diezgan sliktos laika apstākļos. Arī dzīves vieta bija neērta. Intervējamo atradu caur personīgiem kontaktiem. Viņš ir mana brāļa paziņa un, kad pirmo reizi pazvanīju, lai sarunātu interviju par viņa pieredzi ārzemēs, attieksme bija ļoti noraidoša un iespējamais intervējamais teica, ka viņam neesot laika. Sarunājām, ka aizbraukšu pie viņa. Aizbraucu uz viņa darbu un jautāju vēlreiz par interviju, bet attieksme vēl joprojām bija noraidoša. (Pieņemu, ka viņu sauc Jānis.) Jānis jautāja, ko es gribot uzzinat un kam tas vajadzīgs, sapratu, ka viņš baidās no vārda intervija un, kādēļ svešam cilvēkam ir jāzin par viņa darba pieredzi ārzemēs. Izskaidroju, ka tas ir mācību vajadzībām un apstiprināju pilnīgu anonimitāti. Pirmais intervijas tapšanas process bija ļoti grūts, jo iepriekš nebiju rēķinājusies, ka cilvēks man atteiks. Bet tā bija jauna pieredze man.…
