Pragmatisms kā didaktiskā pieeja

II Pragmatisma pedagoģija ASV.
Dž. Djūija pedagoģiskās atziņas
XIX gadsimta beigās arī ASV pedagoģijā tika pārvērtētas tradicionālās pedagoģijas idejas.
„ASV izglītības koncepcija tika balstīta uz pragmatisma filozofiju – maksimālu izglītības lietderību, par kuras ideālu kļūst prasme kontaktēties ar cilvēkiem un pielāgoties dzīves apstākļiem.” (I.Jurgena, 2002.g., 113.lpp.)
Pedagoģijā filozofiskais strāvojums atbalsi guva Čārlza Pīrsa, Viljama Džeimsa un Džona Djūija idejās.
Viens no izcilākajiem pragmatisma pārstāvjiem pedagoģijā bija Dž. Djūijs. Savā daudzpusīgajā zinātniskajā darbībā no 1884. gada, kad viņš strādāja Mičiganas universitātē, pēc tam Čikāgā nodibināja savu skolu un Kolumbijas universitātē vadīja Filozofijas un pedagoģijas katedru, līdz 1916. gadam, kad grāmatā «Demokrātija un izglītība» viņš popularizēja savā darbībā gūtās atzi¬ņas, Djūijs veidoja jaunu, pragmatisku pieeju aktuālu izglītības problēmu risinā¬jumam.
Pragmatisma pedagoģija kļuva par opozīciju tradicionālajai pedagoģijai, piedāvājot jaunu izglītības koncepciju - tās centrā bija individualitātes problēma: brīvā personības darbība (aktivitāte), mācības, balstoties uz bērna pieredzi, prasmju un iemaņu pilnveidošana dzīves darbības mērķu sasniegšanā, maksimāla pašreizējā dzīves momenta izmantošana, orientācija uz personības spēju reali¬zāciju mainīgajās dzīves situācijās. Jaunajā koncepcijā «bērns ir saulīte», ap kuru tiek organizēta audzinošā un apmācošā darbība. Skolēni paši tiek iesaistīti mācību procesa plānošanā, skolo¬tājs kļūst par darba grupas līdzdalībnieku.
„Dž. Djūijs pretstatīja vecajai skolu sistēmai savu mācību metodi - mācīt darot, t.i., lai zināšanas skolēns apgūst no praktiskās darbības un tajā gūtās pieredzes. Mācību procesā skolēnam jābūt centrā. Pie skolām jābūt darbnīcām, laboratorijām. Tur skolēni strādā, līdztekus
apgūstot vajadzīgās zināšanas. Skolotājs ir konsultants un vērtētājs. …