Andrejs Eglīts, atgriežoties dzimtajās mājās, atrod tās svešā cirvja sacirstas līdz saknei, taču dzīva vienmēr paliks latviešu sirds. Sāpe! Izmisums! Palikusi tikai dzimtā zeme, tā nav atstājama atmatā, tāda ir dzejnieka apņemšanās, jo mājas dzejniekam ir tautas sirds, un viņš vēršas pie tautas ar saucienu:
“Mostaties modināmie
Modinot pats modinos.” …
