Revolūcijas cēloņi. Ekonomiskā krīze un Krievijas-Japānas karš negatīvi ietekmēja situāciju gan visā milzīgajā Krievijas valstī, gan arī Baltijas reģionā. Vēl augošās neapmierinātības pamatā gk. bija specifiski vietējie cēloņi – divkārtējie nacionālie spaidi, politiskie un sociālekonomiskie apstākļi, arī garīgās dzīves īpatnības un morālie aspekti. Latviešu nācijas attīstībai un nacionālās pašapziņas nobriešanai liels šķērslis bija patvaldības ierēdņu realizētā pārkrievošana. Tas radīja spēcīgu iekšēju pretestību. Tai pretojās ne tikai ģimenes, bet arī latviešu skolu jaunatne un studenti. Latvijas apstākļos sociālā atbrīvošanās lielā mērā bija saistīta ar nacionālo atbrīvošanos un otrādi. Tautas gatavību cīnīties par savām tiesībām tiesībām noteica ne tikai slikti materiālie apstākļi (salīdz. ar citiem K-jas imp. reģ. te tie bija daudz labāki), bet vesels cēloņu komplekss, saistīts ar Latvijai raksturīgo ekonomisko, politisko un kulturālo attīstību ilgākā laikposmā. Vislielāko aktivitāti izrādīja jaunā paaudze. Pašapziņu veicināja arī vēstis par citu tautu un tautību līdzīgu apņēmību panākt radikālas izmaiņas labākas nākotnes vārdā. Uz to nenogurstoši mudināja revolucionārās teorijas, organizācijas un partijas.
Protestējot pret cara patvaldības izrēķināšanos ar nevainīgiem cilvēkiem, Latvijas Soviāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) 12. (25.) janvārī izsludināja ģenerālstreiku. Streiku pirmās sāka lielās fabrikas, tām pievienojās pārējās, vēl arī darbnīcas un veikali. Mācības pārtrauca Rīgas Politehniskais institūts, skolas, neiznāca laikraksti. …
