Telpa no laika, manuprāt, nav nošķirama. Straujais laika ritējums ar daudziem tā izraisītajiem notikumiem pamatīgi sablīvē telpu. Tomēr cilvēkam labāk patīk atrasties retinātās telpās, piemēram, mājās, kur var rast mieru, kur ir mazāk prasītas uzmanības, uzdevumu, risku, trokšņu. Pametot šo telpu, cilvēks vairs nejūtas labi, kā arī jo tālāk dodas, jo sliktāk jūtas. Tur “ārpusē” ir vairāk nezināmā, bīstamā, nogurdinošā. Turklāt, ja mājas varētu šķist kā slēgta telpa, tad “ārpuse” ir šķietami bezgalīga un neaptverama. Ja to varētu attēlot vizuāli, tā, manuprāt, būtu kā plats koridors ar neskaitāmām sānejām teju uz katra soļa.…
