Ap 19. gs. sākumu parādās pirmie latviešu izcelsmes dzejnieki. Pirms 19. gs. bija izteikta zemnieku „neoficiālā” literatūra, kas tika stāstīta „no mutes mutē” un pārrakstīta. No 18. gs. latviešu zemnieku vidū sāka izplatīties reliģiski sabiedriska kustība - hernhūtiešu brāļu draudzes. Hernhūtieši bija fanātiski rakstītāji un pārrakstītāji. Tie sagatavoja augsni gaidāmajai latviešu inteliģencei, jo prasme lasīt un rakstīt brāļu draudzēs bija obligāta.
Lai gan latviešu literatūra balstās uz Eiropas literatūru, jo pamati nākuši no vāciešiem, tā ar laiku pārtop latviešu nacionālajā literatūrā, kuru izkopj pirmie inteliģences pārstāvji. Tomēr ļoti nozīmīgs ir šo vāciešu ieguldītais darbs, jo, ja nebūtu viņu izveidotās ābeces, rakstības un gramatikas pamatnostādnes, tad, iespējams, nebūtu izveidojusies latviešu valoda un literatūra.
…
