Dzejoļu krājuma „Sēkla sniegā” ievada vārdos autors raksta: „Vispirms – es neesmu gribējis taisīt kultu no sava mūža smagākā posma – septiņiem ieslodzījuma gadiem. Tas, kas personīgi man varbūt ir traģisks izņēmums, - tā ir baiga mūsu tautas vēsturiska norma.”1 Šo krājumu Skujenieks izdod tikai 1990. gadā, kad ir iekarojis savu vietu literatūrā ar jau diviem citiem krājumiem – (1978) „Lirika un balsis”, (1986) „Iesien baltā lakatiņā”2. Tikai pēc tam autors paver lasītājam skatu uz savu smagāko dzīves pārbaudījumu.
Dzejas krājums „Sēkla sniegā” ir sakārtots hronoloģiskā secībā pēc dzejoļu sarakstīšanas gadiem, sākot ar 1963. gadu un beidzot ar 1969. gadu. Krājumā ir ievietota apmēram ceturtā daļa no Mordovas lēģerī sarakstītās dzejas. Dzejoļos atspoguļojas Knuta Skujenieka sajūtas un pārdomas nebrīvē. Sākumā dzejā dominē smagas apjautas un skumjas pēc mājām, atstātās ģimenes, bet vēlāk ir jūtama samierināšanās un pielāgošanās dzīves situācijai…
