Katrs no mums ir vienreizējs un īpašs. Ikviens ir unikāla būtne, kas apveltīta ar prātu, vairākām spējām un pašu individualitāti. Tātad kas mēs esam kopumā? Kāda mums ir attieksme pret mūsu sabiedrību? Kāda mums ir uzvedība šajā pasaulē? Kā mēs varam to ietekmēt?
Puse no valsts iedzīvotājiem ir vecāki, kas audzina savus bērnus, māca krietnai rīcībai. Neapšaubāmi tas ir svarīgi, bet ar to ir par maz. Vecāki aizmirst vissvarīgāko...viņiem ir jāmāca saviem bērniem būt tolerantiem! Tolerance ir izcila īpašība, kas var būt mūsos. Nedrīkst aizmirst par to, ka mēs visi esam cilvēki. Pēc manām domām nevar būt nekādas dalīšanas. Mēs taču neesam dzīvnieki, tur viss ir savādāk: plēsēji ar miermīlīgiem nevar būt kopā, un ne par kādu cieņu te nevar būt ne runas. Atkārtošu, ka mēs neesam dzīvnieki.
Kas iedomājās dalīt cilvēkus pēc reliģijas? Jebkurā gadījumā tas nav pareizi. Manuprāt, Dievs visiem ir viens vienīgais. Un visi pieder pie viena, jo arī izcelšanās mums ir viena.
Kas ir tautība? Tas ir cilvēku kopums, kas apdzīvo kādu noteiktu teritoriju, bet kāpēc dažādas tautas nevar dzīvot draudzīgi, neskatoties uz valsts piederību?…
