Kopumā es katram mazulim piešķīru ne tikai kādu konkrētu kultūru, bet arī uzvedības un apstākļu kopumu. Namībijā Ponijao būtu kā mierīgais, relaksētais bērns, Mongolijā Bayarjargal būtu ziņkārīgais, Japāņu Mari drīzāk būtu izlutinātais bērns, bet ASV Hattie būtu aptekalētais bērns. Namībijā es nepamanīju nekādu stresu, uztraukumus, viss notiek dabiski, mierīgi un saskaņā ar instinktiem. Mongolijā, lai gan bērns visu laiku tika sasiets vai kaut kur piesiets, viņam viss interesēja, vajadzēja redzēt, kas ir tur, kas notiek te, jebkas varēja kļūt par rotaļlietu un izraisīt bērnam prieku. Mari daudz laika atradās dzīvoklī, tāpēc viņai bija maz iespēju komunicēt ar citiem bērniem un iemācīties dalīties un uzvesties, bet Hattie bija gan burbuļvanna, gan arī viņa tika vesta, piemēram, uz jogu.
Šī bija interesanta filma, tomēr es iedomājos par to, cik ļoti vide tika kontrolēta no filmas veidotāju puses. Vai vecāku uzvedība kaut kādā veidā mainījās atkarībā no tā, vai viņus filmē.…
