Izlasot Garlība Merķeļa grāmatu ‘’Latvieši’’, man radās žēlums pret visiem tā laika cilvēkiem. Es nespēju aptvert, cik gan cilvēki spēj būt nežēlīgi cits pret citu. Es līdz grāmatas izlasīšanai nebiju pat iedomājusies, ka tik nežēlīgi spēj izturēties arī pret bērniem un jauniešiem. Nevarēju pat iedomāties, ka agrāk cilvēki tik vienaldzīgi noskatījās, kā mirst viņu tuvinieki. Dzimtcilvēku dzīves bija tik nežēlīgas un grūtas, es kā dzimtcilvēks nevarētu pat vienu dienu nodzīvot.
Man ir 16 gadu, un no dzimšanas esmu vergs. Jau no neatminamiem laikiem mana ģimene pieder vācu dzimtai. Bieži viņi pret mums ir izturējušies ar naidu un nežēlību.
Ārā ir piķa tumsa, bet māte mani modina ar skaļu saucienu. Ātri uzvelku savas drānas, un māte mani gaida jau pie galda. Paskatos uz galdu un redzu, ka tur stāv mazs maizes rieciens un brūnā māla krūzē ieliets kazas piens. Es ātri, lieliem kumosiem apēdu brokastis, bet mans izsalkums nav mazinājies.…
