Tā ritinoties ķēdei, secinu, ka katrs politiskais veidojums , patiesībā, konfliktēja ar jebkuru citu politisko veidojumu, un spēja veikt kādu rīcību tikai apsūdzot revolūcijas nievāšanā. Manuprāt, tieši šie varaskārie politiskie orgāni bija tie, kuri nievāja revolūciju, viņi vienkārši revolūcijā saskatīja veidu, kā iegūt sev labumu- mantu un naudu, jo kamēr viņi cīnījās par to, kuram lielāka revolūcija, sabiedrība, kurai patiesi bija nepieciešamas steidzamas pozitīvas pārmaiņas, sen jau padevās faktam, ka nekas nemainīsies. 600 000 vīru, kuri miruši uz giljotīnas, 16 000, kuri miruši cietumos, vēl tik pat un vēl vairāk cilvēku, kuri gaidīja revolūciju, lai varētu dzīvot. Taču, varaskāre, kura sekoja līdz ar revolūcijas dzimšanu šo cerību „aprija”. Revolūcijas līderi, kuri pretojās „aprīšanas” jeb iznīcināšanas modelim – ar savu pārliecību palika uz giljotīnas. Manuprāt, Lielās Franču Revolūcijas laikā, vārdam Revolūcija sinonīms bija vārds- varaskāre. Un tieši politisko veidojumu varaskāre, nespēja vienoties bija iemesls kāpēc tika iedarbināta gaļasmašīna. …
