Secinājumi:
Lai arī nav ņemti vērā vēl citi dažādi dati, pēc esošajiem var secināt, ka lielākā daļa noplūdušā bitumena paliktu virs ūdens virsmas, jo tas ir vieglāks un nav pietiekami blīvs, lai nogrimtu. Šī bitumena daļa, kas palikusi uz ūdens nenofrimusi ar vēja un straumes palīdzību drīz nonāktu krastā, kur to izskalotu krastā un tas visticamāk mainītu savu agregātstāvokli uz cietu un pārvērstos akmenī. Kā iepriekš tika noskaidrots ciets bitumens ir netikai nepraktisks, bet arī tas nespēj nodarīt nekādu ļaunumu videi, dzīvniekiem un cilvēkiem. Mazākā daļa bitumena, kura nogrimšana pie dažiem apstākļiem ir iespēja, tas visticamāk pēc laika atkal parādītos ūdens virspusē. Pie mazām bitumena koncentrācijām nav pierādīta ietekme uz vidi un dzīvniekiem, taču ja bitumens kādā ūdenstilpnē parādās un lielākos apmēros, nekā ir pētīts, mums ir jābūt gataviem iespējamiem riskiem un iespējami ātrāk šī noplūde jānovērš [1].
…
Bitumens (CAS Nr. 64742-93-4) ir viskozs, ļoti blīvs uz naftas bāzes veidots ogļūdeņradis, kas dabīgi sastopams tādās vietās, kā naftas smiltis un piķa ezeri (šķidrā veidā), piķa akmeņos (cietā veidā), vai arī mākslīgi iegūts kā jēlnaftas destilācijas atlikums [4]. Drošības datu lapās robežkoncentrācija ir norādīta sērūdeņradim (H_2 S), kas ir 14 〖mg/m〗^3, un tā aroda ekspozīcijas robežvērtība ir 8h - 7〖mg/m〗^3 un 15min – 14 〖mg/m〗^3. Tā agregātstāvoklis normālos apstākļos ir melna cieta viela, >100 °C – melns šķidrums. Uzliesmot tas spēj pie >180 °C. Blīvums >1000 〖kg/m〗^3 (15 °C). Šķīdība ūdenī – nešķīst.