No 15. gs. beigām līdz 16. gs. vidum Eiropas kultūrā bija izteiktas renesanses iezīmes. Vārds renesanse tulkojumā no itāliešu valodas nozīmē atdzimšana. Šajā laikā Itālijā un citur Eiropā atkal radās interese par antīko kultūru. Par pamatu jaunajam laikmetam kļuva atziņa, ka cilvēks ir visu vērtību mēraukla. Garīgā kultūra un pārējās cilvēka darbības jomas kļuva aizvien ciešāk saistītas. Jauno domāšanu ietekmēja ne tikai kultūra, bet arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi, reformācija un nacionālo valstu veidošanās.
Pēc viduslaikiem, kad cilvēku uzskatos dominēja reliģija, renesanses laikmets bija pirmais, kas cilvēkam atvēlēja noteicošo vietu. Kopš renesanses šī atziņa palika nemainīga, kaut gan mainījās laikmeti, kultūra, cilvēku sadzīve un tradīcijas. Cilvēki kļuva brīvāki savos uzskatos, viņu domāšanu vairs neierobežoja reliģiskās dogmas.
Par renesanses dzimteni un vienlaikus arī nozīmīgāko centru kļuva Itālija…
