Izziņa sākas ar sajušanu – acis, ausis, āda.[2]
Cilvēka izziņas objekti, tie ir idejas, kuras ir 1) vai nu īstenībā iespiestas uz sajūtu orgāniem, vai 2) tādas, kuras tiek uztvertas, novērojot dvēseles stāvokļus un darbību, vai, beidzot, 3) idejas, kuras, vai nu savienojot vai pārdalot, vai vienkārši priekšstatot tās idejas, kuras sākotnēji uztvērām iepriekšminētajos veidos.
Ar redzes palīdzību es iegūstu idejas par gaismu un krāsām to dažādās pakāpēs un variācijās. Oža dod man smaržas, garša – garšas, un dzirde atklāj prātam skaņas to visā toņu dažādībā un salikumā.
Cilvēks ir vārdiski domājoša dzīvā būtne.[2]
Vārdi ir tie, kas ļauj mūsu domas padarīt zināmas sev un citiem, un, lai cik tas vienkārši nebūtu, vārdi ir tie, bez kuru palīdzības mums nebūtu mūsu domu. Vārds ir tas, kas paver ceļu mūsu sirdij pie citiem. Vārds ir tas, kas rada daļu pirmā iespaida par mums un ļauj to saglabāt, ja sakrīt ar darbiem. Mūsu domas fiksējas ar vārdiem.
Tas, cik katrs mēs esam individuāls un savādāks par citu, liek mums atrast savas domas pareizu izteiksmi vārdos, ja mums ir svarīgi, lai šis cilvēks, kam mēs to sakām, saprastu. Nereti vienam vārdam ir vairākas nozīmes, tāpat kā nereti mūsu darbība pauž dažādas nozīmes.
Arī izteiktos vārdus mēs izprotam katrs savādāk. Un bieži vien vārdam var būt vairākas nozīmes. Un, jo vairāk to, jo lielākas iespējas neuztvert pareizo. Bet, vai tāpēc nerunāt? Zinām taču to, ka bieži vien labs vārds ir spējīgs izdarīt un palīdzēt daudz vairāk, kā viss cits un tas neko mums nemaksā. Labs vārds ir tas, kas uztur. Labs vārds, ja tā nav lišķība, ir labas domas un labas domas – tas ir gaišuma simbols un vērtība, kuru vajadzētu iemantot pēc iespējas vairāk.…
