-
Kritiskā domāšana
Literatūrā ir sastopami daudzi savstarpēji atšķirīgi apzīmējumi. Aplūkosim dažus prāta darbības veidus. Jāpiekrīt, ka vienkārša iegaumēšana nav kritiskā domāšana. Iegaumēšana ir svarīgākā domāšanas metode, bez kuras nav iespējams mācību process. Tomēr datoram atmiņa ir krietni labāka, kā jebkuram no mums, taču iegaumēt visu nav vēl domāt.
Nākamais ,,nekritiskās domāšanas” veids, bez kura nav iedomājamas mācības ir saistīts ar sarežģītu lietu sapratni. Piemēram, cenšoties saprast kādu dzeju, vai sarežģītu matemātisku formulu, galvā notiek neapšaubāmi sarežģīts intelektuāls process, taču tas nav kritisks. Cenšoties izprast svešu ideju, mūsu pašu domāšana pirmajā etapā ir pasīva, mēs tikai uzņemam to, ko kāds pirms mums jau ir izdomājis, savukārt kritiskā domāšana notiek tad, kad jaunas, vai jau saprotamas idejas tiek pārbaudītas, novērtētas, attīstītas un pielietotas. Tātad faktu iegaumēšana un ideju sapratne ir kritiskās domāšanas neatņemama sastāvdaļa, tomēr pašas par sevi vai apvienotā kombinācijā, tā nav kritiskā domāšana.
…
Treškārt, kritiskā domāšana sākas ar jautājuma nostādīšanu un problēmas noskaidrošanu, kas jāatrisina. Mēs ieraugam ko jaunu un vēlamies noskaidrot , kas tas ir. Ieraugot skaistu pili mums rodas vēlme tajā iekļūt. Tas vērojams arī dzīvnieku pasaulē- sākot no vienkāršām dzīvības formām piemēram, tārpiem: ir vērojama piesardzīga ņudzēšana, tīri izzināšanas aktivitātes, kuras nav saistītas ar vajadzību apmierināšanu: visu dzīvo radību tieksme, intelektuāli kontrolēt apkārtni. Ziņkāre ir visa dzīvā neatņemama sastāvdaļa. Mēs gan šo īpašību esam raduši novērot maziem bērniem. Tomēr patiess izzināšanas process jebkurā tā stadijā raksturojams ar izzinātāja centieniem atrisināt problēmu un atbildēt uz jautājumiem, kas radušies no viņa personīgajām interesēm un vajadzībām.