Ar vārdu kultūra katrs saprot kaut ko citu. Dažiem kultūra ir teātra izrāžu, muzeju, izstāžu un pasākumu apmeklēšana. Dažiem, atkal, kultūra asociējas ar tradīcijām, dažiem – ar mākslu. Bieži vien par kultūras nesējiem tiek uzskatīti tikai izcili rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, domātāji, mākslas šedevri, ietekmīgas teorijas un nozīmīgi kari vai slaktiņi. Visi pārējie it kā atrodas ārpus kultūras vai arī spēj apgūt tikai kādu nelielu tās daļiņu¹. Taču cilvēks nevar pastāvēt ārpus kultūras, viņš dzīvo tajā ar sabiedrībā pieņemtām normām un priekšstatiem par pasauli.
Kultūru nevar izteikt konkrētā definīcijā dažos vārdos, jo tā ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, veids kā dzīvojam, kā to ir ieaudzinājuši mums mūsu vecāki un vecāku vecāki. Mēs pārmantojam kultūru no paaudzes paaudzē. Laika gaitā kultūra mainās un progresē, jo arī apkārtējā pasaule mainās. Ja kultūra neattīstītos, tad tā novecotu. Bet tas ir pilnīgi neiespējami, jo kultūru veidojam mēs paši. Un mēs taču augam, attīstāmies, pieņemama jauno, atmetam veco un nederīgo. Katram laikmetam ir raksturīga sava kultūra, tāpēc to arī sauc, piemēram, par Antīko kultūru vai Senās Grieķijas kultūru. Tā nepastāv mūsdienās, un tajā laikā pieņemtais dzīves veids it nemaz neatbilst mūsdienu pieņemtajam dzīves veidam, taču kultūra ir saglabājusies, neskatoties uz to, ka tā vairs nedzīvo cilvēkos. Lai apzinātos sava laika kultūras vērtību ir jāiepazīst arī citu laiku un vietu kultūras, tāpēc arī skolās māca vēsturi un kultūrvēsturi. …
