Pēdējo 30 gadu laikā, iespējamā allelopātijas ietekme uz lauksaimniecības kultūrām ir bijusi aprakstīta un diskutēta (Putnams, 1985, 1978, utt.). Daudzi pētījumi ir centrēti uz dzīvo augu vai to atlieku kaitīgo ietekmi uz augstāko augu augšanu un kultūraugu ražu. Pārstādīšanas problēmas, autotoksiskums, rugāju mulčas toksiskums, problēmas ar kultūraugu rotāciju un arī tiešā ietekme ir bijusi attiecināta uz allelopātiju [17].
Starptautiskajā Allelopātijas Biedrībā allelopātija oficiāli definēta kā “zinātne, kas pēta dažādus procesus, galvenokārt ietverot sekundāros metabolītus, ko producē augi, aļģes, baktērijas un sēnes, lai ietekmētu lauksaimniecisko un bioloģisko sistēmu augšanu un attīstību, ietverot pozitīvo un negatīvo efektu” [4].
Allelopātija ir kā svarīgs augu attīstības ietekmējošs mehānisms, ko rada augu producētie fitotoksīni augu augšanas vidē. Ķimikālijas ar allelopātisku potenciālu ir sastopamas faktiski visā augā, visvairāk tās ir tieši auga audos, ieskaitot lapas, stiebrus, ziedus, saknes, sēklas un pumpurus [7,19].…
