No K.Skalbes darbiem izvēlējos „Dvēseļu mežu”. Māte nāca ar zāļu nastu no lauka, viņai līdzi gāja puisītis, piespraudis puķes pie vecās, apaļās cepurītes. Kad puisītim sāpēja sirds, viņš slēpās mātes svārkos. Tad atkal viss bija labi, un bēdas tika aizmirstas. Tas pierāda, cik liela nozīme mātei ir bērna acīs, tās siltais klēpis, kur justies pasargāti. Galvenajiem varoņiem bija jāiet cauri mežam, taču klīda baumas, ka tur esot koks, kuram pieskaroties, tu pats pārtopi par koku. Māte netīšām paklupa pār bērza sakni. Klupiens izrādījās liktenīgs, un māte lēnām pārtapa par koku. Tikai viens mirklis izmainīja cilvēka dzīvi. Puisēns, kurš tikko vēl bija slēpies mātes brunčos, tagad cīnījās par mātes dzīvību, nesavtīgi skriedams caur biezo mežu, saskrāpējot sevi koku zariem, meklējot vēl pēdējo iespēju, lai glābtu sev tuvu cilvēku
