Pirmie zināmie etrusku kultūras pieminekļi attiecas uz IX gs.p.m.ē. beigām un VII gs.p.m.ē. sākumu. II gs.p.m.ē. viņu civilizācijas cikla attīstība beidzas, taču Roma līdz pat I gs.p.m.ē. atradās tieši etrusku kultūras ietekmē. Ārpus Itālijas nav zināma neviena pilsēta, kuru varētu uzskatīt par etrusku dzimteni. Grieķi sauca viņus par tyrsenoi, Romieši – etrusci vai tusci; iespējams, ka paši viņi sevi sauca par rasene. Pirmo reizi viņus minēja Hēsiods savā „Teogonijā”.
Šī tauta runāja neindoeiropeiski. Tā izmantoja valodu, kurai līdz pat šaidienai nav atrasts nekas radniecisks. Neviens nezina, kādai valodu grupai šī valoda pieder. Etrusku alfabēts sastāvēja no 26 burtiem, un viņi rakstīja no labās puses uz kreiso. Viņu rakstība nav sarežģīta.
Etruski dzīvoja galvenokārt pilsētās. Apmetnes pilsētas, kuras sargāja varenas, no akmens blokiem veidotas sienas, atradās netālu cita no citas Tigras un Arno upju ielejās. Katrā pilsētā bija trīs vārti, kas veda uz templi. Etrusku sabiedrība bija noslēgta un konservatīva, tajā stingri tika saglabātas tradīcijas un paražas. Vadošā bija dižciltīgo kārta. …
