Reaģējot ar ūdeņradi, halogēni var veidot halogēnūdeņražskābes (fluorūdeņražskābe, hlorūdeņražskābe, bromūdeņražskābe un jodūdeņražskābe). Palielinoties halogēnu atommasai, samazinās šo skābju stabilitāte. Halogēni var veidot arī skābekli saturošas skābes (izņemot fluoru). Halogēniem ir iespējamas daudz oksidācijas pakāpes (salīdzinot ar citu grupu elementiem), tāpēc var veidoties daudz skābju. Šīs skābes vispārīgā gadījumā ir mazāk stabilas par attiecīgajām halogēnūdeņražskābēm un to stabilitāte palielinoties halogēnu atommasai lielākoties palielinās. Tiem piemīt asa smaka, un tie aktīvi reaģē ar metāliem, veidojot sāļus. Savu ķīmisko aktivitāšu dēļ halogēni brīvā dabā nav sastopami. Halogēnu atomi ir atomradikāļi.
Halogēni savienojas ar metāliem, veidojot sāļus, ko sauc par halogenīdiem. Šie sāļi ir jonu savienojumi. Viens no sāļu piemēriem ir nātrija hlorīds NaCl, kas pazīstams kā vārāmais sāls jeb galda sāls. Vairums halogēnu šķīst ūdenī. Daudzi no tiem atrodami jūras ūdenī. Ūdeņraža halogenīdu šķidrumi ūdenī ir skābes, to skaitā arī sālsskābe HCl . Halogēni veido savienojumus arī ar dažiem nemetāliem, piemēram, oglekli un sēru.
…
