Šajā darbā, aplūkojot Epiktēta filozofiju, man šķita svarīgi pievērst uzmanību arī visai Stoa attīstībai un vēsturei, jo Epiktēta filozofija vēsturiskajā kontekstā iegūst skaidrākas un saprotamākas aprises. Kļūst vieglāk arī saprast Epiktēta nozīmīgo vietu Stoa filozofijā un filozofijā vispār.
Stoa mācība bija filozofijas atbilde uz jaunajiem dzīves apstākļiem un nepieciešamībām, ko atnesa Hellēnisma laikmets. Nav nejaušība, ka Maķedonijas Aleksandra kara gājienu laikos rodas trīs ietekmīgas filozofijas skolas: Stoa, epikūriešu un kiniķu skolas. Atšķirībā no iepriekšējām mācībām, visas šīs skolas pievērsās cilvēkam kā indivīdam, nevis kolektīva daļai. Bet Stoa filozofijā cilvēks bija viens no svarīgākajiem vienotās pasaules sistēmas elementiem. Tas bija laikmets, kad grieķiem ne vien pavērās plašāka pasaule, bet arī radās vairāk iespēju. Bet šo jauno horizontu cena bija brīvība. Cilvēkiem pazuda orientieri un filozofija nodarbojās ar jautājumu: kas jādara, lai cilvēka dzīve būtu laimīga? No tā, savukārt, izriet divi dažādas nozīmes jautājumi: 1) kā jāmaina pasaule, lai cilvēks būtu laimīgs? 2) kā jāmainās cilvēkam, lai tas būtu laimīgs? Hellēnisma laikmetam raksturīga ir otrā jautājuma nostādne. 1…
