Runājot par nejaušības lomu mākslā, var pastāvēt divi pretēji viedokļi: viens, kas to atzīst, otrs, kas to noliedz – t.i. mākslā nav vēlams būt nekam nejaušam, ne mākslas darba elementu atlasē, ne to savienojumā. Tas nozīmē, ka, kaut ko noņemot vai mainot, zūd mākslas darba jēga, vairs nav skaidrs, kas ar to ir gribēts pateikt. Nejaušības aizstāvji te teiktu, ka nav jau obligāti jābūt tikai vienai darba jēgai, un galu galā- vai vispār tai ir jābūt? Varbūt pietiek vienkārši ar to, ka tas ir ļoti skaists? Vai arī nejaušība ienāk, kad ir svarīgāks, KAS tiek attēlots, nevis, KĀ tas tiek darīts. Kāpēc gan darbam nepievienot it kā ar to nesaistītus elementus, kas šokē vai vienkārši rada jautrību?…
